Gredzeni latviešu tautas vēsturē

    Latviešu tautasdziesmās gredzens pazīstams kā rotas lieta, greznuma priekšmets, kas saista uzmanību ne tikai ar dārgo metālu, bet arī ar krāšņo formu, tādā veidā pauzdams valkātājas bagātību. Gredzenam piešķirta liela nozīme sievietes un vīrieša dzīvē, kas izteic viņu savstarpējās saistības un pienākumus. Lietoti arī buramie, zīlējamie un zīmoga gredzeni. To, ka arī senajiem latviešiem gredzeni bijuši pazīstami, apliecina mūsu tautasdziesmas un latviešu gredzenu daudzveidīgās formas. 
    Pievēršot vērību gredzena vēsturei, jāsaka, ka materiālās kultūras pieminekļi par to dod daudz senākas liecības nekā literatūra. Bronzas laikmeta sākumā un vidū bronzas spirālgredzeni sastopami visā Eiropā, arī Baltijas jūras piekrastē. Arheologu izrakumi liecina, ka, sākot ar vidējā bronzas laikmeta vidus un beigu posmu, parādījušies skaisti astoņu vijumu spirālgredzeni, kas gatavoti  no strīsskaldņu stieples, kuras gali savīti gliemežveidā. Līdzīgi spirālgredzeni  sastopami 2,5 gadu tūkstošus vēlāk arī Latvijas teritorijā. Šie spirālgredzeni ir ļoti izplatīts gredzenu veids, kas paralēli citām gredzenu formām ir pastāvējis visos laikos, un ir saglabājies līdz pat mūsdienām.
   Ja vēlamies uzzināt tieši par latviešu gredzeniem, mums jāvēršas pie arheoloģijas, no kuras varam smelt visizsmeļošāko informāciju par tiem. Gredzeni latviešu tautasdziesmās gan tiek pieminēti  daudz vēlāk, bet, ņemot vērā, ka  tautas dziesmu rašanās periods ir attiecināms uz 13.-15.gadsimtu, un ka arī vēlāk radītajās dziesmās atspoguļojās senāki laiki, tad kā izziņas avotu droši varam izmantot arī tautasdziesmas, kuros pieminēti gredzeni un ar tiem saistītās paražas un rituāli.
     Agrā dzelzs laikmeta apbedījumos Latvijas teritorijā gredzeni atrasti daudz biežāk, nekā mūsu ziemeļu kaimiņu- igauņu pusē. Izrakumi liecina, ka gredzenus valkājuši gan vīrieši, gan sievietes, un tikai dažos no  tiem nav atrasts neviens gredzens. Vairumā  kapu ir atrasti 5-6 un pat vairāk gredzenu, piemēram, Isnaudē (Ludzas rajona Zvirgzdenes pagastā) kādā kapā atrasti 6 gredzeni, Lazdiņu kapvietās (Cēsu rajona Taurenes pagastā) kādā kapā atrasti  seši spirālgredzeni, savukārt Gulberes apbedījumu (Rīgas rajona Mēdzules pagastā) 8.kapā - 7 spirālgredzeni. 
    Gredzeni valkāti katrā pirkstā pa vienam. Tā kā lielākais vairums gredzenu ir tā saucamie spirālgredzeni - grieztie gredzeni, kā tos dēvē tautasdziesmās, un, ja tika valkāti 6-7 gredzeni, tad vārdi kādā tautasdziesmā: “Pilni pirksti abi rokas zelta grieztu gredzentiņu”, ir uzskatāmi par baltu patiesību. Visbiežāk gredzeni tikuši valkāti uz trīs vidējiem pirkstiem, kaut gan, piemēram, Isnaudas kapu uzkalniņa 3.kapā atrasti pa trīs spirālgredzeniem uz katras rokas- uz vidējā, zeltneša un uz mazā pirkstiņa.

Nameja gredzens

Viens no populārākajiem baltu rotu atdarinājumiem ir Nameja gredzens - gan rotkaļi, gan arheologi, gan rotu nēsātāji lieto šo jēdzienu konkrēta gredzena veida apzīmēšanai. Visbiežāk šo gredzenu redzam vīriešu pirkstos, bet to labprāt nēsā arī sievietes. Gredzena oriģināli atrasti latgaļu teritorijās un Daugavas krastu pilskalnos.

Nameja gredzens ir samērā rets atradums, jo tā izgatavošanai bija un joprojām ir nepieciešams rūpīgs un lietpratīgs rotkaļa darbs, un, domājams, arī maksa par to nebija maza, jo gredzeni parasti tika veidoti no sudraba. Ar zemgaļu vadoņa Nameja vārdu šo gredzena veidu sāka saistīt 20. gs. 30. gados, kad Daugmales pilskalnā tika atrasti divi šādi gredzeni un to sāka plaši atdarināt un nēsāt. Gredzena popularitāti un tā nosaukuma rašanos veicināja arī A. Grīna romāns "Nameja gredzens" un L. Liberta gleznotais Nameja portrets - mākslinieka iztēles auklējums.

Taču pats Namejs laikam gan šādu gredzenu nebija pat redzējis - senkapos atrastie gredzeni datēti ar 12. gs. vai vēlākais 13. gs. sākumu, kad Namejs vēl nebija dzimis, bet viņa dzīves laikā šādus gredzenus vairs nenēsāja. Turklāt tā bija latgaļu rota, kuru zemgaļi nelietoja un kuras atradums Daugmales pilskalnā skaidrojams ar to, ka šeit senatnē krustojās daudzu tautību amatnieku un tirgotāju ceļi.

Taču tautas apziņā, vēsturei savijoties ar teiku, radusies leģenda, un svarīga ir ideja, nevis precīzie gadskaitļi un vēsturiskā patiesība. Nameja gredzens kļuvis par latvietības zīmi, un, jebkurā pasaules malā sastopot cilvēku ar šādu gredzenu pirkstā, pazīstam savējo - pat ja viņš ir citas tautas pārstāvis, pat ja viņš pats Latvijā nemaz nav bijis, gredzens liecina, ka viņu kaut kas saista ar šo zemi.  

Avots:  www.sudrabanams.lv